Kad pārtika kļūst tuvāka: veidi, kā ēdiens nonāk līdz cilvēkiem

Pārtikas iniciatīvas ir dažādi jauni veidi, kā cilvēki tiek pie pārtikas ārpus klasiskā gājiena uz lielveikalu. Tajās ietilpst tiešā pirkšana no saimniecībām, kop-pasūtījumi ar draugiem vai kaimiņiem, sezonas grozu abonēšana, pašapkalpošanās ledusskapji un temperatūras regulētie pārtikas pakomāti. Šie formāti tiek īstenoti tur, kur cilvēkiem svarīga kļūst tuvāka, godīgāka, pazīstamāka pārtika – ar mazāk starpniekiem un lielāku uzticību. Tās palīdz mazajiem vietējiem ražotājiem, kurus “klasiskā” pārtikas sistēma bieži vien neredz, un vienlaikus dod patērētājiem praktisku iespēju izvēlēties vietējo pārtiku sev ērtā laikā, vietā un veidā.

Pēdējo gadu pārtikas iniciatīvas visā pasaulē uzsver vienu un to pašu tendenci: cilvēkiem ir svarīgi, lai ēdiens būtu tuvāk pieejams, uzticamāks un pazīstams. Tas nozīmē, ka klasiskā “pārtikas ķēde” ar vairākiem starpniekiem vairs nepilda visas šīs vajadzības. Pētījumos Lielbritānijā un Norvēģijā redzams, ka cilvēki, kuri pērk no saimniecībām tieši, biežāk runā par labāku dzīves kvalitāti un lielāku skaidrību par to, ko tieši viņi ēd (Milford etc. 2025). Tātad priekšstats par pārtiku mainās no produkta, ko piegādā lielā ražošanas industija, uz produktu, kas rodas attiecībās un saiknē ar vietu un cilvēkiem. Un vieta, kur biežāk šādas attiecības varam novērot, ir tirgus. Nemainīgs gan paliek fakts: tirgus kā notikums ir nozīmīgs publiskas socializēšanās formāts, taču šobrīd tā ir arī savienojuma vieta apritē, kur pārtika tiek meklēta un saņemta dažādos veidos – gan klātienē, gan digitāli.

Klātienes un digitālajam formātam izveidojas tādi kā atzari. Šeit minēti daži piemēri: (i) kop-pasūtījumi, kas nozīmē, ka cilvēki apvienojas, lai iegādātos lielāku pārtikas produktu apjomu uz vienu adresi, samazinot loģistiku, produktu cenu un piegādes izmaksas; (ii) abonēšana, kas darbojas kā regulāra grozu piegāde noteiktos laikos no vienas saimniecības vai saimniecību kopuma; (iii) tiešās pirkšanas pulciņi, kuros nelielas cilvēku grupas veido ilgtermiņa sadarbību ar konkrētām saimniecībām, kopīgi pasūta produktus un saņem tos noteiktā vietā vai laikā; (iv) pašapkalpošanās ledusskapji, kas ir kā mazas pieejas vietas, kur produktus var izņemt bez pārdevēja klātbūtnes; (v) tematiskās pārtikas kopienas tiešsaistē, piemēram, Facebook grupas, kurās cilvēki dalās ar lieko pārtiku, tirgo pa tiešo vai piedāvā sezonālus produktus – ogas, sēnes, ievārījumus, medu, mājās ceptu maizi; un (vi) temperatūras regulētie pārtikas pakomāti, kuros iespējams izņemt pasūtījumus sev ērtā laikā. Šie risinājumi kļūst par tehnoloģisku, inovatīvu un loģisku darbības posmu jaunajā pārtikas apritē. Pēdējo tendenci Latvijā var novērot pavisam praktiski. Piemēram, vairākās Latvijas pilsētās darbojas “IziPizi” pārtikas pakomāti – tie funkcionē kā pašapkalpošanās zemnieku produktu veikali ar ēdiena glabāšanai piemērotu termorežīmu un piedāvā elastīgu, videi draudzīgu piegādes sistēmu, kurā ikviens var kļūt par kurjeru un piegādāt produktus citiem Latvijā. Tas pierāda, ka digitālā pierastā ērtība un vietējās pārtikas pieejamība var līdzdarboties.

Atziņa no šī ir skaidra – par pārtikas iniciatīvām vairs nedomā kā par interesantiem un viegli uztveramiem projektiem, kas nāk un aiziet. Pārtikas iniciatīvas ir jaunā pārtikas aprites realitāte, kurā tirgus, piegādes tehnoloģijas, loģistika un tiešā pirkšana savienojas vienotā tīklā un kur attālums starp ražotāju un patērētāju vairs nav abstrakts, bet izmērāms kilometros, stundās un e-pasta sarakstēs. 

Atsauce: Milford, Anna-Birgitte, Daniel Keech un Sarah Wangui Muiruri. 2025. “Community supported agriculture's perceived positive impacts on mental health and vegetable consumption in Norway and the UK” Agricultural and Food Economics. https://agrifoodecon.springeropen.com/articles/10.1186/s40100-024-00343-5).